atzīšanās...

redz kā notiek, dzīve visu sakārto "pa plauktiņiem", tā jau ir, nekas nenotiek tāpat vien, viss notiek tā, kā tu pats esi paredzējis. Arī šoreiz viss notika tieši tā, lai neizjauktu divu cilvēku kardināli atšķirīgās pasaules. Lai kā to negribētos teikt skaļi, bet ir nozīme tam, kur tu esi audzis, kas tevi ir audzinājis un kādas vērtības un paralēles ir tevī iesakņotas. Cilvēkam nav iespējams ilglaicīgi dzīvot diskomfortā ar sevi. Nevienam nekad neesmu noliegusi, ka man patīk skaistas lietas, skaista vide apkārt un arī sev tuvos es cenšos padarīt skaistākus, jo tā ir mana būtība. Man ir fantastiska ģimene un draugi, kuri ir tādi paši estēti kā es un kuri prot novērtēt lietas, kā arī savu laiku un līdzekļus ziedo savai kārei pēc skaistuma un baudas pilnveidošanai. ehh, nē, mēs neesam hedonisti, arī hipsteri nē. tikai cilvēki, kuri bauda dzīvi un lieki nedomā par to, kur varētu ietaupīt, ja tas ir tā vērts. Jo man šķiet, ka dzīve jau tam arī ir domāta. lūk, bet kad tāds cilvēks kā es reizi nonāk vidē, kas kardināli atšķiras no ierastās, sākas prātam neaptveramas revolūcijas. Nekad sevī nebiju pieredzējusi tādas dusmas un pretošanos, manī nav tādas pogas, lai laistu garām apkārt valdošās negācijas, kuras cilvēkiem patīk kultivēt, es pavisam elementāli no tā visa izvairos, jo tas nav mans. Bet, ja šādi cilvēki nokļūst vidē, kurā tu tikko esi iemests, plus apjēdzot, ka ar tādiem būs jāpavada viss atlikušais mūžs, dabiskais instinkts ir ņemt kājas pār pleciem un bēgt atpakaļ uz ierasto idilli. Atgriežoties pie iepriekšējā, es uzskatu, ka tam kā tu esi audzis, ir ļoti liela nozīme, respektīvi, cilvēks, kurš ir audzis pārticībā nekad nesapratīs tādu, kuram ir daudz, kas trūcis bērnībā un otrādi. Un tas ir diezgan loģiski, jo pirmais nekad nenokāps uz zemāku līmeni, turpretī otrajam apmierina tas, kā viss ir un nekāda potenciāla nokļūt uz augstāka pakāpiena nav, jo bērībā audzīnāts, ka bagātība ir slikti, tas ir kauns un ļaunums. Uz brīdi varbūt viņš vēlas būt augšā, bet ģimenes vērtības, noliek pie vietas. Ne ju velti attīstītajās valstīs "zilo asiņu" ģimenēs neieprecas zemākas škiras pārstāvji. Tur ir sava ideja un nepavisam ne slikta, jo tas ir attiecību ilga mūža noslēpums - līdzīga audzināšana, ieaudzinātās vērtības un uzskati, jo tikai tad cilvēki var iet ilgi vien otram blakus uz vienu mērķi. Bet, pretējā gadījumā, no mīlestības tikai nepaēdīsi, manu paziņu un draugu ģimenēs, kurās aug mazi puikas, viņiem jau no bērna kājas audzina kā attiekties pret sievieti un to, ka vīrietim ir jāpelna tik daudz, lai varētu uzturēt gan mīļoto sievieti gan bērnus, vai arī otrs variants, kad abi cilvēki ir nākuši no sociāli vienlīdzīgām ģimenēm, un esot vienādām vērtībām, viņi kopīgi veido savu dzīvi, vienlīdzīgi investējot gan līdzekļus, gan morāles vērtības un emocijas. Bet ir skumjāks variants, kopīgu valodu vai drīzak kopīgu dzīves ceļu nekad nespēs atrast atšķirīgās sociālajās vidēs auguši cilvēki. Vienam vienmēr būs par maz, jo ierastais ir atņemts un sapņi sagrauti, bet otram vienmēr liksies, ka no viņa prasa par daudz un ierastais dzīvesstils, jeb apmierināšanās ar to kā ir, ir viņa komforts. Agri vai vēlu šādās attiecībās rodās konflikti. Manā gadījumā nonākot vidē, kas krasi bija atšķirīga no ierastās un apjēdzot, ka tā dzīve, kas tagad sākas, nepavisam nav mans mērķis un veids kā es vēlos pavadīt visu atlikušo mūžu, manī notika absurdas lietas. Es darīju pret saviem vārdiem, no mierīgas kaķenes kļuvu par hiēnu un galvenais darīju to, ko nekad dzīvē nebiju darījusi, es pašai nenojaušot sāku cilvēku zāģēt. un tikai tagad es saprotu, ka tas viss bija mans iekšējais disbalanss, respektīvi disharmonija un viss mans ķermenis, prāts, dvēsele tiecās prom, tikai sirds vēlējās pieturēties. Bet nelaimīga sirds, prātu un dvēseli laimīgāku nepadarīs... Ir nedaudz žēl tā visa, bet mana sirds mīl visu skaisto un viņu sadziedēt var ātri, jo es iemīlos tāpat katru dienu... ahh, nē nepārprotiet, ne cilvēkos, bet lietās, dabā, savā dzīvē... man tā pat vienmēr viss būs labi, es zinu, kur meklēt laimi un zinu, ka viņa kā padevīgs kucēns man seko pa pēdām...hehhh... Es esmu atpakaļ savā vidē un man neviena liekas doma par to, ka - kaut kas nav tā - nenomoka manu nedaudz izbadināto dvēseli, jo viss ir atkal labi... būs labi... 

Tagad es gatavoju plānu kā nedaudz uzzbarot savu dvēseli un man jau ir ideja un nejauks niķis draugus iesaistīt šajā afērā... mīļie, draugi un ģimene, jūs man esiet vis vis dārgākie 

xo xo I.L. (nevrēju atturēties)

mīlējoties ar dzīvi

Pirmkārt, šo rakstu iesaku nelasīt jūtīgiem ļaudīm un ļaudīm ar aprobežotu un primitīvu uztveri...brīdinājusi esmu , tagad var sākt...

Un top less sezona ir atklāta... nekā neķītra, nekā piedauzīga, tikai skaistākais , ko Dievs devis sievietei tiek pasniegts viņam pašam uz paplātes, tā teikt apbrīnai par paveikto... Sieviete pati par sevi ir apbrīnas vērta un kur nu vēl vīrieši , kuri to spēj novērtēt... 

Rīts bez liekiem ekscesiem un citām izvēles iespējām jau pašā agrumā norādija trīs burvīgām lēdijām lokācijas vietu, kur brīvi izvērsties jebkurās sarunās un darbībās... Ar pavisam vieglu vēzienu krūtis tiek atbrīvotas no lencīšu smaguma un saule nu var veigli paglāstīt arī pasaules skaistāko mākslas darbu... Un kādas gan sarunas var raisīties dāmu sabiedrībā, kur koķets kaķenes smaids un raganisks skatiens ir ikdiena un domāšana nepazīst ne principus ne stingras morāles normas...tā teikt, ja dzīvo, tad baudi...un nav laika, lai domātu, ko par to padomās citi...ahh lai jau...un visas dzidri nosmej par šadu atskārsmi... Es jums varu simtprocentīgi apzvērēt, ka sieviete runā par seksu 90% vairāk kā vīrieši...un salīdzinājumi it visām stiprā dzimuma ķermeņa daļiņām ir labskanīgāki kā dziesmusvētku koris... tiek apspriests viss..un humoram ir galvenā loma šajā maģiskajā tandēmā...es nezinu, ko juta apkārt esošie vīrieši, bet to varētu salīdzināt ar smaržu, kad tu pirmo reizi tā kārtīgi ieelpo dzīves garšu...ķermenis notrīs un prātu pārņem vieglums, kas mijas ar nešpetnu intrigu izbaudīt visu , kas tev tiek dots... Ūdenim ir tendence vilināt iekšā un dāmas pēc dabiskā instinkta vadoties arī ūdenim ļauj noglāstīt savu skaistumu, par to pateikdamies , tas dāvā mums veldzi un enerģiju atlikušajai dienas gaitai... Ahhh es mīlu to vieglumu ar ko tiek izmīlēta katra diena..tas ir kā mīlēšanās ar dzīvi visā tās garumā... Šeit nav nekāda noslēpuma tikai tīra mīlestība un pateicība par visu...un vieglums...ja spēj noķert pieneņpūku, tas ir tieši tā pat...izdejojot dzīvi...mīlējoties ar to ...

Egoisma laikmets

Ja es šobrīd visus nosauktu par egoistiskiem, es būtu kategoriska un neprofesionāla, tomēr, kaut kas liek man domāt, ka daļa cilvēcīguma ir mirusi ne tikai cilvēka apziņas līmenī, bet arī visā Visumā ņemot kopā. Tādas aktivitātes, kā sāpināšana un pievilšana ir kļuvušas par sava veida sacensību - kurš - kuru, savu EGO paceļot uz karaļa troņa vai vismaz paturot neskartu brīdī, kad otram esi ietriecis dunci krūtī. Pats paliki  neskarts, toties tajā brīdī zaudēji daļu savas pievienotās vērtības  - cilvēcīgumu. Pat sarunas draugu lokā vairs nespēj lepoties ar dziļu empātiju un nesavtīgu uzklausīšanu un sava personīgā laika dāvāšanu tuvākajiem. Aprēķins ir ieņēmis arī jūtīgāko dvēseles, apzinoties, ka, ja es būšu "labdara etalons", tad pretī vajadzības gadījumā varu prasīt to pašu, pieminot savus varoņdarbus un neskaitāmās stundas, kuras ziedoju. Manī nav naida pret cilvēci, tikai apjukums, pa kuru laiku, tas viss notika? Ja mēs šobrīd paceļam individualitāti kā prioritāro vērtību, tad vēlos piesaukt trīs filozofijas definīcijas, kas vēsta sekojošo, ka ,< Individualitāte ir Īstais Cilvēks> un . No tā secinu, ka mums, kā cilvēkiem būtu jāatbild par visu mūsu sabiedrību kopumā un to jādara katram individuāli, jo individualitāte, kā teikts definīcijā ir Īstais cilvēks un visiem kopā rūpējoties vienam pret otru, mums ir jāveido Jaunā cilvēce, kas nes savās rokās visu to, ko iepriekšējās paaudzes ir atzinušas par visvērtīgāko esam, jo tikai pārbaudītas vērtības kā pamata fundaments var veidot Jauno cilvēci, vai jauno pasauli, kā nu kuram labāk to tīk saukt. Bet, ko no šī, laika vērtībām, mēs nesīsim tālāk jaunajai cilvēcei? Egoismu? Vilšanos? Neuzticību? Protams, ja visas valsts mugurkauls ir sašķiebies, nevar prasīt, lai cilvēkos ticība būtu lielāka, kā cerība, ko viņi kaut kādā veidā vēl glabā kaut kur dziļi sevī. Mums nav ticības savas valsts vadītājiem un šī neticība tiek kultivēra dien dienā, pieradinot cilvēku pie šīs īpašības tik pat ļoti kā katru rītu paēst brokastis... Ir cilvēki, kas brokastis neēd, ignorējot jebkādus veslīga uztura pamatprincipus un, paliekot pie saviem, līdz ar to ir tādi, kas akli ignorē neticību, tāpēc, kā jau minēju, nav iemesla visus ierindot vienā notiesāto līnijā... Tomēr,  atgriežoties pie konteksta, es ļoti piekritīšu savas paziņas teicienam: pasaki man, no kuras valsts tu nāc un es pateikšu, kas esi Tu. Lieliski pārfrāzēts teiciens no oriģināla. Nav jau pie mums tik traki kā Antarktīdā, bet no mūsu clvēkiem fiziski nevar prasīt dienvidnieku kaislības un temperamentu, ņemot vērā saules spīdēšanas amplitūdu 12 mēnešu ciklā. Bet kā atruna un viens no galvenajiem iemesliem tas arī neder. Nevar strādāt ar visiem vienādi un balstīties uz tiem izņēmumiem, kuri nav pelēkā masa un, kuriem "bara instinkts" leksikā ir tikai kā termins. Tiek rīkotas tik daudz un dažādas sociālās kampaņas, bet neviena nekad nav bijusi par savstarpēju cilvēcīgumu, sak' paši tiks galā. Bet jāsāk jau ir ar cilvēku savstarpēju saliedēšanu, cilvēcisko vērtību kopuma reabilitēšanu. Tas faktiski atrisinātu ļoti daudzas problēmas vienuviet, pieminot, gan emocionālo vardarbību, gan vardarību skolās, vardarbību pret sievietēm. Nav jāsadala tas viss mazākās kategorijās ir jārokās pēc saknes, kura iznīdējama kā galvenā. Domāju, ka ir jāmēģina nodalīt attiecības: cilvēks - valsts, cilvēks - valdība un cilvēks - cilvēks. Ir jāsāk ar ticības atgūšanu vienam pret otru.

Par rītiem kafijas pavadījumā...

Starp mani, tevi, mums un jums ir milzīga aiza, un tur nu  nekādu tiltu būvēt nevajag... Arī šai metaforai skaidrojumu nepiedāvāšu, ja reiz nesaprati, tad arī tu esi viens no tiem, kuri manā klints pusē tā arī nekad nenonāks... Vēl aizvien "rītojos" pa gultu, vārdu "rītojos" reiz izdomāju meklējot "vakarēšanai" rīta versiju, tā kā man nekas oficiālāks no letonikas piedāvātā antonīmu un vispārējās leksikas vārdnīcas klāsta "neizlēca", tad ķēros pati savai kreativitātei pie ragiem, vai pie astes, kāda starpība. Es mierīgi, bez steigas dzeru kafiju un, aizdomājoties par tiem, kuri savu rītu konstanti aizsāk pie biroja galda, saspiežu porcelāna krūzīti ciešāk un iedzeru maktenīgāku malku, lai noskalotu bailes no rutīnas... Nu jau kādu laiku esmu atmetusi cerību ielikt sevi jabkādos rāmjos vai standartos, putni galvā man ir savairojušies pulkiem un vārdu "mākslinieciska dvēsele" es varu piespraust gan pie muguras , gan uz pieres, ar ironisku smaidu atvieglojot sev jebkādu filosofiju, kas es būšu rīt, parīt vai aizparīt. Pēdējo masku es laikam novilku šajās brīvdienās, oficiāli savā teātrī paņemot pelnītu atvaļinājumu, tīri, bez sirdsapziņas pārmetumiem noliekot savu realitātes ego uz paplātes vispārējai apskatei. Man nav, ko slēpt, pelēkās masas pārstāvji, pašu izdomātie oligarhi vai krāsaino papagaiļu šķiras ļaudis mani tā pat nekad nesapratīs un, nu jau man tas patīk, beidzot... jo man jūs, viņi/viņas arī nav vajadzīgi... Es koncentrējos un tiem, kuri ikdienā ar mani komandā spēlē, ir pienācis laiks sev nodrošināt spēles - Dzīve - patstāvīgo komandu. Tā top un spēlētāji tajā nav saistīti ar nekādām važām, brīva izvēle, kas neviļus ir sakopojusi mūs visus kopā. Esmu lepna, kā pīļu mamma par saviem mazuļiem, kad tie sāk peldēt un pēc tam lidot. Un mēs visi komandā esam kā meža pīles, uzaugam kopā, tad lidojam izlūkos un vasaras sezonā atgriežamies dzimtajā vietā, lai kopīgi atveldzētos ierastajos ūdeņos. Jo mājas ir svēts termins. Un tam nav nekāda sakara ar nespēju pamest ligzdu, mēs visi to jau sen esam izdarījuši un tomēr, atmiņas ir mūsu bagātība, it sevišķi, ja tās ir kopīgas un patiesas... Es nevaru apsolīt, ka neuzvilkšu nekad atpakaļ savas maskas, es jau rakstīju, ka esmu paņēmusi tikai atvaļinājumu, bet šobrīd es veldzījos baltā mierā, mierā ar sevi...

grāmatvedības atskaite..2.daļa!

vakardien palikām pie tā, ka es jestrumiņu vakariņās ēdusi metos karstās dejās savos apartamentos...so,continued by..
Griežos karstās dejās un kosmētikas otas šauju pa gaisu, zvēru, ka Harijs Poters būtu greizsirdīgs uz manām izdarībām, jo rokā turu 5 otiņas, katru savai ķermeņa izgreznošanai, bet Potera, mistera Potera kungs var vienlaikus turēt tikai vienu zizli, tākā 1/0 manā labā... Saucat to kā gribat, bet ar zizļiem vai otām esmu panākusi tīkamu efektu, lai iederētos ikvienas Rīgas sabiedriskās izklaides telpā... Prātā paturu domu, ka pāris stundas būs jānonīkst skuķu sushi vakara noskaņā... Ta mani īpaši neiepriecina, jo ēdienam ir funkcija uzturēties manā vēdera mājiņā, un ļoti šaurie bruncīši pat dzirdēt negrib par jebkāda veida diskomfortu...
Esmu nonākusi vietā, ko sauc par komunālo sieviešu mitekli, mēģinu smaidīt pēc iespējas patiesāk, lai nelauztos ārā uguns liesmas, kuras jau kopš ienākšanas brīža kairina manu kunģīti, es apsēžos ērtākajā vietā un paņemu rokās skuķu žurnālu! Nezināju, ka Cosmisko kāda vēl lasa, padomi tur līdzinās 13 gadīgas peles pirmās pāragri seksuālās pieredzes atreferācijai... Šķirstīšana jau nesāp, varu paciest! Tiek pasūtīti visādi lieliskie japāņu uzkožamie, kuru piegāde jāgaida 2h, kas man liekas, ir pieļaujams, ja mēs tos gaidītu no Lietuvas, tuvākais, bet pašā lielpilsētas sirdī..hmmm, pie šī punkta ēdienu piegādes servisiem vēl ir jāpiestrādā! Pa to gaidīšanas laiku tiek tukšots šampanietis un krāsotas acis, lūpas gan pašām gan kaķiem, lai visi priecīgi, apmierināti smaida un nejūt mazuma sajūtu šajā "tik ļoti lieliskajā" vakarā!
Kad japāņu draugi ir nogaršoti un nedaudz spēka uzņemts vakaram, kā pirmā vieta, kur noparkot savus dārgos ķermeņus tiek pasludināta mītne Tērbatas ielas galā kur nosaukumā dominē kaut kas studijas skaņās... Puisis x ar pārspīlēti augstu ego un zemu intelektuālo līmeni tur mēģina noformēt savu dzimšanas dienu, viesu sarakstā ietetuvējot mani... Nav problēmu, kamēr gaviļnieka pārējie amata brāļi tiek gaidīti atpakaļ no spraigas cīņas Liepājā, mēs tur nedaudz varētu pašiverēt... Studijiskais gars apskatīts un jubilāra piedāvājums arī neapmierina, jā, žēl, ka mēs tik prasīgas un viņš tik neizdarīgs, ahhh
Manas domas kaimiņu iestādes virzienā sāk organizēt pasākumu, mirkli vēlak jau notveram taxi un jautrā noskaņojumā tuvojamies centram... Manas līdzbraucējas mašīnā ir uzņēmušas uz krūts vairāk nekā pieklājība pieņemtu, sāk šoferīti durstīt ar savām pārpatriotiskajām skaņām un klaunu mīmikām, jūtu, ka man sirds grib ko bilst šajā sakarā un skaidrā kreivu mēlē es smuki ar šoferīti sarunāju, ka viņš mani atstās vietā, kur man būtu pēc oficiāliem datiem jābūt! Esmu kaimiņos, ietipinu ar savu melno kažociņu un spicpapēžiem bez liekas desu rindas, lai izlūkotu situāciju un īpašas garlaicības mākta dotos uz čuču muižu! Bet nē, princis, aizmirsu kādā apģērba krāsā, ir sastapts un komiski iztirzāts pagājušais brīvdienu cēliens, lai gluži, nu labi gandrīz nepazīstami cilvēki ļautos runas plūdiem un atrastu kaut vienu tēmu, kas noturētu mani pie uzmanības ilgāk par 5 minūtēm. Izrādās, tas nav grūti, telefonā gan ik pa mirklim uzplaiksī kada tīkamas personas pasta baloža nesta ziņa, bet nakts gara, varbūt vesels paziņu saiets sakoperēsies vienuviet... Stundas iet un asiņainā mērija arī netukšojas, jo mutes funkciju aizņem runāšana par visām globālajām un personīgi intīmajām lietām tīri virspusējā kontekstā, lai vārdu plūdi neciestu fiasko... Kad laika pavēlnieks manā šikajā telefonā pavēsta plkst. 6:00 aptuveni, es esmu gatava kā princese pamest kaimiņu sabiedriskās iestādes telpas un atgriezties savā rezidencē, kur milzīgais cilvēku jūklis un skaļā mūzika ir vien episks salīdzinājums atmiņas blokā! Šķīsti tieku pavadīta un pa ceļam apdāvināta ar milzīgām , sarkanām rozēm... Man ausī čukst, ka neesot noturējies.. Man arī labi, tieši jaunu vāzi iegādājos...tencinu par skaito noslēgumu un veikli , veikli tipinu augšā pa savas pils kāpnēm... Viss jau būtu ļoti daiļi un sirdi plosoši, ja miegs gribētu ar mani kontaktēties, bet , cik saprotu, viņš apvainojies, kā greizsirdīgs vīrietis , sēž virtuvē un bīda mēbeles... Labi, man ir alternatīva, skatos uz spilvenu un lieku viņam nodziedāt-aijā žužu dūdiņzaķi... skatos viņa spilvena acīs un gaidu kādu attiecīgu aktivitāti...bet viņš kā partizāns klusē, nedaudz pielietoju fizisku spēku, tad atmetot cerības uz jebkādu atbildes reakciju, pievēršos otram amata brālim..ahaaaa spilvenu solidaritāte! Atcerietiea, ja viens klusē, tad otru spilvenu arī nekad nedabūsiet piekāpties... Labi, man vēl atliek sega...izliekas beigta un slāba, neko darīt...MTV savus pakalpojumus sniedz 24h garumā, aijā žužu gan neskan, bet PITBULS ar senjoritām bum bum gan ir plānā...
Šī visa stāsta morāle slēpjas tajā, ka dažreiz der pārkāpt saviem principiem un vieglumu uzskatīt par lielāku vērtību kā saspringtu paštaisnumu, ne vienmēr ir jāmeklē, kas tev vislabāk der, dažreiz jāļauj kādam tur augšā piemeklēt to, kas tev tiešām ir vajadzīgs! Hmmm nezinu kā būtu izkārtojies rīta cēliens, viens zvans noguruma aizmiglots palika neatbildēts...kaut kas saista gan pie pagātnes gan tagadnē, bet visvairāk manu prātu jauc nākotne...iespējas ir tik daudz, kad apjūc, goda vārds pajautā savam kreisās puses apasiņotākajam muskulim, ko viņš par to saka...es zinu, ka viss vienmēr būs OK

...iedvesma mīlestībai...

Cik tālu var aizvest mīlestība?…es domāju, cik daudz tai atvēlēta vieta armijā, kas atbild par veselā saprāta iznīcināšanu? Īpaši emocionālam indivīdam, kuramarī neiroze nav svešs termins, šis salkanais vārds var pat izraisīt visai pamatīgus sarežģījumus jūtu iekšpolitikā… Jo emociju gamma ir plaša un es nezinu, cik izcilam ģēnijam jābūt, lai šo visu procesu padarītu kaut mēreni racionālu un mierīgi panesamu. Manā gadījumā tas līdzinās vājprātam…sevi par pieskaitāmu nez vai šajā periodā varētu atzīt, bet banāli primitīvu gan… Un nu jau es noticu tam teicienam, ka mīlas profesionāļu nav, ja iemīlies, tad katru reizi tas atgriežas pirmatnējā līmenī, respektīvi, kā pirmajā reizē…Tātad mīlestībai pirmās reizes nemaz nav, nu loģiski ņemot ir, katra reize kā pirmā, tātad vismaz viena liet atkārtojas vairākkārt… Un arī grābeklis kļuvis par tik tuvu šķērsli vai labāk to nodefinēt par kļūdu guru, ka apgriezt to otrādi fiziski nav iespējams, jo jūtas aizēno veselo saprātu visās no šīm pirmajām reizēm un pat, ja uz laiku tas ir apgriezts tā, lai tam neuzkāptu, pienāk atkal kārtējā pirmā reize un grābeklis pats, nelietis tāds, ir pavērsis savus jau sen tik iepazītos un iemīļotos zarus uz augšu…

Ja vēl kaut nedaudz spēj sarunāt ar prātu, ka šis tev piešķir nedaudz humora no saprāta plauktiem, tad vari rēķināties, ka tiksi cauri sveikā, jo tas džekiņš šeit palīdzēs ļoti…Es zvēru, ka labāk ir sev piebikstīt pie sirds muskuļa un ķiķināt par viņas kārtējo stulbumu, bet tik pat labi var sagaidīt prettriecienu ar ironisku ņirgāšanos par prāta disfunkciju un visa ķermeņa totālu pakļaušanu šim fenomenam… Manējie ir baigi sarosījušies, reāli, ja man ļautu ko bilst šajā sakarā, es noteikti vērstos ar spēcīgiem argumentiem un diskusiju izvērstu piparotāku kā labu meksikāņu burito… Bet man jau nav balstiesību, neviens jau nav pat piedāvājis…prāts ir pārņemts ar neprātu un sirds ar saviem vājuma brīžiem… Diez viņi paši zina to, ka viens bez otra dzīvot nevar un nemanāmi pakļauj sevi viens otram… Manuprāt mīlestība valda arī starp viņiem… Un nu jau jūtos labāk un arī galva vieglāka, varbūt prāts vienkārši aizgāja gulēt un sirds neveikli piebiedrojās,hehh…to es uzzināšu tikai no rīta… nekas šajā pasaulē nav patstāvīgs, kā vienīgi tas, ko tu par tādu padari…Mans? Pagaidām noslēpums…bet labu noslēpumu jau parasti zina visi…tā kā aiz acs kaktiņa man neviens nav jāpieķer…spriežat un tvīkstat…man nav komentāru…un jums arī nē, jo es pat neatceros, kad es tādus būtu prasījusi

CITS STĀSTS

Sofija izlēca no tramvaja un konstatēja, ka Rīgas gaiss ir tomēr patīkamāks, viņa mēģināja tam uz sitiena rast loģisku izskadrojumu, bet labāk viņai padevās elpot tikko sajusto svaigi uzplaukušo pumpuru smaržu, kas pēc lietus ir sevišķi draudzīga pavasara mīļotājiem... Viņa nosprieda, ka arī puķu dobes var būt pilntiesīgas Rīdzinieces, mammas dārzā laukos, puķes noteikti nav tik švītīgas kā šitās, kuras prasa īpašu apbrīnu un ir sētnieces rokām rūpīgi apčubinātas... Katru dienu viņas redz mani, nav brīnums kapēc tik smalkas palikušas, Sofija koķeti nosmējās... Viņa iegāja dzīvoklī un somu nosvieda tur pat pie durvīm, lai runča kungu aizvilinātu tālāk ...viņam tīk bēgšanas taktika, ko gan nav izkopis līdz galam, jo laukos mēģinādams aizlavīties uz trešo stāvu, kamēr Sofijas tētis montierēja elektrību, viņš nepamanīts palika aiz durvīm... Sofija atjēdzās pirmā, ka runča kunga nav...šis jau pārbijies trinās pie durvīm un kautrīgi atzina savu neveksmi saimienu ķircināšanā... Bet, ko nu par to, Sofijai šobrīd liels pārmaiņu laiks, neziņa par nākotni...bieža trauksme par šodienu, bet mierina viņa sevi, kas viss jau vienmēr beidzas labi... Viņu pilnīgi neinteresē mīlestība, kas Sofijai ir biedējoš fakts tikai tad, kad kārtējo reizi kāds ieminas par viņas mīlas dzīvi... Viņu saprot tikai retais, piemēram, Ovī ir Sofijas favorītu saraktā, jo viņš viņu tādu izveidoja.... Sofijai bija lielisks fundaments skaistai dzīvei, bet lūzuma punktā sastaptie tirāni papostīja viņas filosofiju un stingro nostāju... Viņa kļuva vāja un paverdzināma...vismaz gadu Sofija bija nelietojama...vakari alkohola reibumā, jēli burziņi nezināmu cilvēku kompānijās, apgrūtināta saskarsme, draugu, nu kurus tik tiešām par draugiem varētu dēvēt - neviena. Sapazinās ar vīrieti, kuru arī akceptēja par savu... nebija jau izvēles, neviens cits viņu tādu depresīvu negribēja, vai arī viņa nezināja pati, kur iet...pazemošana, lutināšana, viltus mīlestība, mākslotas jūtas...atkal vīna vakari katru dienu un reibums līdz rītausmai... Sofijai kļuva grūti arī fiziski, viņa nesaprata, kas apkārt notiek, galvā viss bija kā apburtajā lokā...kustības kā robotam un emocijas kā ieprogrammētas...viņa saprata, ka nav labi, bet nemācēja sev palīdzēt... Vēl viņas vīrietim bija mazs bērns...viņai bija nepiepildīts sapnis par skaistu mīlestību, kuru viņa bija jau baudījusi gadu iepriekš...viņa gribēja atkal mieru un harmoniju, pašpārliecinātību un pašpietiekamību, kuri nu jau bija kādu laiku nešpetni viņai atņemti... Visi mūždien bija daudzinājuši, ka no viņas jau nu gan izaugs sabiedrības dāma...tā arī būtu bijis , bet vasaras notikumi lika visam pavērsties pret Sofijas ieplānoto princešdzīvi... Nav viņai talants būt labajai meitenei, bet perfekta viņa māk būt vienmēr, itsevišķi vidusskolas gados, kad formas uzturēšana bija primārā padarīšana un jaunu apģērbu iegāde deva patiesu labsajūtu viņas ego...Viņa vienmēr bija perfekta..bet arī tas bija panākts pusaudžu gadu pazemotības atspaidā... mūžīgā draudēšana, mūžigā nopelšana, zombēšana, ka viņa nav nekass...nekass....Tas bija smagi pretstatā tam, ka līdz astotajai klasei viņa bija lutināta ar komplimentiem, mīlēta, dievināta un tik pašpietiekama... Visu izjauca pirmā puiša vīrišķais pofigisms, kuru viņš lieliski izmantoja divu labāko draudzņu sanaidošanai, viņam arī palīdzēja draugs to visu sastellēt...aiz neko darīt, vīrieši mēdz saoragnizēt prastas un zemiskas lietas tīri variējot uz sieviešu vājuma brīdi.... Sofijai vairs īstu draugu nebija...bija laika draugi, tādi uz brīdi...bet viņa pati kļuva ar vien necilāka, līdz vienai vasaras nometnei, kas izmainīga viņas visu vidusskolas dzīvi...viņu nosauca par neglītu, draudzene pačukstēja, ka puisis, viņas Sofijas mīļotais puisis nometnē esot teicis, ka viņai maiss esot jāuzbāž galvā...Sofija nesaprata, kas notiek...vienmēr dievināta, apbrīnota....KAS? Tās tagad bija tikai ilūzijas? Tad nākamā nometne, kur čalis pasaka, ka viņa ir neglīta.... Ko, lai dara? Sofijai sākās emociju neiroze...viņa gribēja sevi atpakaļ... Nevienas attiecības viņai neizdevās, pazemojusi un nopēlumi, neko no skaistā viņa nejuta un nepazina, arī vecāki bija samērā skeptiski un negatīvi attiecībā un meitu... Sofija saņēma sevi rokās...aerobika, pieaudzēti mati, nagi .... nejūtīgums, pofigisms....atdzīvojās snaudošā princese, bet iekšēji vēl aizvien ievainojama... Nāca nākošā mīlestība, kas kā perfekti noasināts zobens deva Sofijai mīlestības triecienu un viņa bija pa galam... Viss bija skaisti, skaistākais rudens, kurš čukstēja tikai un vienīgi slavas dziesmas Sofijai...SOFIJA - PRINCESE, SOFIJA - SKAISTĀKĀ! Viņa samīlējās gan sevī, gan savā jaunajā partnerī... Bet partneris izrādījās narkomāns...kurš mēdz princesi atstāt pie kluba ieejas mašīnā, kur viņa raudāja stundām, jo iekšā viņa netika, mazgadīja tak...bet princis ārā arī nenāca... Tad sekoja slimnīca, kurā princese izgulēja smadzeņu satricinājumu un 2 lauztas ribas piedevām...princis pie viņas atnāca tikai divas reizes pirms ballītes...un kāds tur brīnums....viņi pēc slimības izšķīrās...Sofijai bija ļoti smagi...bet līdz ar sāpēm, viņa izsāpēja visu...Sofija kļuva pārpasaulīgi stipra un pašpietiekama, viņu nebiedēja nekas, tikai citi baidījās no viņas...viņa sasniedz to līmeni, kumu vienmēr alaka...viņa bija prīma, madonna, iekārotā, bet nesasniedzamā... Tam sekoja kompānija, kuru viņa ciena vēl tagad, bet ciena tādu kāda tā bija sākuma posmā, ciena tos cilvēkus līdz kaulam...jo viņi SOFIJU mīlēja tāda kāda viņa ir! Sofija lauz sirdus un dragāja pratus, bet viņas pašas sirdi iekaroja kāds, kuru pusaudža gados viņa dienīda līdz nelabumam! Tā bija strauja mīlestība, strauja kaisle, akūts narkotiku sindroms...viņi bija viens, viens vesels un nešķirams kodols...Sofija jutās stipra, viņu baroja otra neprātīgā mīlestība un viņa baroja ar to viņu... Nekas skaistāks nebija bijis...viņa to saprata... Bet Sofijai nav brīv būt mierīgai...jebkurš nemiers viņā izraisa kaisli uz dzīvi, viņa zina kā spēlēties un spēles noteikumu neievēro...viņa iet uz pilnu banku, pilnībā mainot spēles stratēģiju... Mieram cauri...pašnovērtējumam beigas... un jeb kam, kas līkās reāls turpmākai dzīvei bija beigas, jo tirāns...viņs visu izpostīja... Tagad seko tukšums, jo Sofija reti ko atceras..., bet ja atceras, tad viņai ir smagi par to stāstīt, kā jebkuram sevi zaudējušam cilvēkam...viņa atkal pazaudēja sevi....likās sev neglīta un vispār arī tirāns viņu baroja ar tādām domām...un tad tas vīrietis, ko sākumis jūs aprakstīju...Sofija nezin, viņa ienīst vai nē, bet tomēr dziļi sirdī viņa ļoti ienīst viņus...visus...

Tād nāca atkopes laiks...mēnesi uz zemenēm uzturā, bet alkohola....atgūts tika ideālais svarss...ceļojums, miljonārs pie sāniem dienvidu zemēs...lutināšana, dievināsāna...Sofija atkal bija uz viļņa, bet ne tā, kā agrāk....jā, tormēr, ne tā...

Latvijā viņa savā komunālajā dzīvoklī pārkārtojās uz citu istabu...viņējā iemitinājās meitenes, kuras īslaicīgi kļuva par viņas draudzenēm....

Sofija pārcēlās....klusais centrs, skaista vieta, ekskluzīvs rajons, viss kā viņa vēlējās, viņai šķita, ka viss tagad atkal atrisināsies...bet nu jau pāris reizes satiksts puisis, viņas sirdī atkal iešāvā ar lielo bultu.....Sofija nebija vēl pilnībā atgājusies no visām pārsetībām, tapēc loloja cerības, ka nu būs īstais...

Pārveidoja vizuālo tēlu...nu šķita, ta tiešam būs uz viļņa...bija gan...citi sāka interesantā kārtā apstiprināt kā ekskluzīvu lietiņu...bet attiecības ar izredzēto nevedās...viņš izrādījās pašlabuma meklētājs, kurš sačakarēja Sofijas romantisko pasauli līdz drumstalām...sīkumos neiedziļināsimies...bet asaras un mokas bija...kārtējais svara zaudējums...kārtējā prāta

vētra...

Un palīdzība ātrā šoreiz bija īstajā laikā, ieradās tieši pirms Sofija paspēja nomirt...atkal... viņu reanimēja...un reanimē vēl aiz vien...viņa vairs nezina sāpju, bet mīlestības ne tik, viņa zina īslaicīgu prieku...viņa jau atpazīst apbrīnu, bet vejūt vēl īsti sevi...viņs grib bīt atkal prīma...viņa būs...jo kaķenes krīt uz visām četrām un katra dzīvība, ko viņas zaudē no visām deviņām, dod lieli spēku nākošajai....viņa sāk atdzīvoties... ;)