Ziņas
vakardien palikām pie tā, ka es jestrumiņu vakariņās ēdusi metos karstās dejās savos apartamentos...so,continued by..
Griežos karstās dejās un kosmētikas otas šauju pa gaisu, zvēru, ka Harijs Poters būtu greizsirdīgs uz manām izdarībām, jo rokā turu 5 otiņas, katru savai ķermeņa izgreznošanai, bet Potera, mistera Potera kungs var vienlaikus turēt tikai vienu zizli, tākā 1/0 manā labā... Saucat to kā gribat, bet ar zizļiem vai otām esmu panākusi tīkamu efektu, lai iederētos ikvienas Rīgas sabiedriskās izklaides telpā... Prātā paturu domu, ka pāris stundas būs jānonīkst skuķu sushi vakara noskaņā... Ta mani īpaši neiepriecina, jo ēdienam ir funkcija uzturēties manā vēdera mājiņā, un ļoti šaurie bruncīši pat dzirdēt negrib par jebkāda veida diskomfortu...
Esmu nonākusi vietā, ko sauc par komunālo sieviešu mitekli, mēģinu smaidīt pēc iespējas patiesāk, lai nelauztos ārā uguns liesmas, kuras jau kopš ienākšanas brīža kairina manu kunģīti, es apsēžos ērtākajā vietā un paņemu rokās skuķu žurnālu! Nezināju, ka Cosmisko kāda vēl lasa, padomi tur līdzinās 13 gadīgas peles pirmās pāragri seksuālās pieredzes atreferācijai... Šķirstīšana jau nesāp, varu paciest! Tiek pasūtīti visādi lieliskie japāņu uzkožamie, kuru piegāde jāgaida 2h, kas man liekas, ir pieļaujams, ja mēs tos gaidītu no Lietuvas, tuvākais, bet pašā lielpilsētas sirdī..hmmm, pie šī punkta ēdienu piegādes servisiem vēl ir jāpiestrādā! Pa to gaidīšanas laiku tiek tukšots šampanietis un krāsotas acis, lūpas gan pašām gan kaķiem, lai visi priecīgi, apmierināti smaida un nejūt mazuma sajūtu šajā "tik ļoti lieliskajā" vakarā!
Kad japāņu draugi ir nogaršoti un nedaudz spēka uzņemts vakaram, kā pirmā vieta, kur noparkot savus dārgos ķermeņus tiek pasludināta mītne Tērbatas ielas galā kur nosaukumā dominē kaut kas studijas skaņās... Puisis x ar pārspīlēti augstu ego un zemu intelektuālo līmeni tur mēģina noformēt savu dzimšanas dienu, viesu sarakstā ietetuvējot mani... Nav problēmu, kamēr gaviļnieka pārējie amata brāļi tiek gaidīti atpakaļ no spraigas cīņas Liepājā, mēs tur nedaudz varētu pašiverēt... Studijiskais gars apskatīts un jubilāra piedāvājums arī neapmierina, jā, žēl, ka mēs tik prasīgas un viņš tik neizdarīgs, ahhh
Manas domas kaimiņu iestādes virzienā sāk organizēt pasākumu, mirkli vēlak jau notveram taxi un jautrā noskaņojumā tuvojamies centram... Manas līdzbraucējas mašīnā ir uzņēmušas uz krūts vairāk nekā pieklājība pieņemtu, sāk šoferīti durstīt ar savām pārpatriotiskajām skaņām un klaunu mīmikām, jūtu, ka man sirds grib ko bilst šajā sakarā un skaidrā kreivu mēlē es smuki ar šoferīti sarunāju, ka viņš mani atstās vietā, kur man būtu pēc oficiāliem datiem jābūt! Esmu kaimiņos, ietipinu ar savu melno kažociņu un spicpapēžiem bez liekas desu rindas, lai izlūkotu situāciju un īpašas garlaicības mākta dotos uz čuču muižu! Bet nē, princis, aizmirsu kādā apģērba krāsā, ir sastapts un komiski iztirzāts pagājušais brīvdienu cēliens, lai gluži, nu labi gandrīz nepazīstami cilvēki ļautos runas plūdiem un atrastu kaut vienu tēmu, kas noturētu mani pie uzmanības ilgāk par 5 minūtēm. Izrādās, tas nav grūti, telefonā gan ik pa mirklim uzplaiksī kada tīkamas personas pasta baloža nesta ziņa, bet nakts gara, varbūt vesels paziņu saiets sakoperēsies vienuviet... Stundas iet un asiņainā mērija arī netukšojas, jo mutes funkciju aizņem runāšana par visām globālajām un personīgi intīmajām lietām tīri virspusējā kontekstā, lai vārdu plūdi neciestu fiasko... Kad laika pavēlnieks manā šikajā telefonā pavēsta plkst. 6:00 aptuveni, es esmu gatava kā princese pamest kaimiņu sabiedriskās iestādes telpas un atgriezties savā rezidencē, kur milzīgais cilvēku jūklis un skaļā mūzika ir vien episks salīdzinājums atmiņas blokā! Šķīsti tieku pavadīta un pa ceļam apdāvināta ar milzīgām , sarkanām rozēm... Man ausī čukst, ka neesot noturējies.. Man arī labi, tieši jaunu vāzi iegādājos...tencinu par skaito noslēgumu un veikli , veikli tipinu augšā pa savas pils kāpnēm... Viss jau būtu ļoti daiļi un sirdi plosoši, ja miegs gribētu ar mani kontaktēties, bet , cik saprotu, viņš apvainojies, kā greizsirdīgs vīrietis , sēž virtuvē un bīda mēbeles... Labi, man ir alternatīva, skatos uz spilvenu un lieku viņam nodziedāt-aijā žužu dūdiņzaķi... skatos viņa spilvena acīs un gaidu kādu attiecīgu aktivitāti...bet viņš kā partizāns klusē, nedaudz pielietoju fizisku spēku, tad atmetot cerības uz jebkādu atbildes reakciju, pievēršos otram amata brālim..ahaaaa spilvenu solidaritāte! Atcerietiea, ja viens klusē, tad otru spilvenu arī nekad nedabūsiet piekāpties... Labi, man vēl atliek sega...izliekas beigta un slāba, neko darīt...MTV savus pakalpojumus sniedz 24h garumā, aijā žužu gan neskan, bet PITBULS ar senjoritām bum bum gan ir plānā...
Šī visa stāsta morāle slēpjas tajā, ka dažreiz der pārkāpt saviem principiem un vieglumu uzskatīt par lielāku vērtību kā saspringtu paštaisnumu, ne vienmēr ir jāmeklē, kas tev vislabāk der, dažreiz jāļauj kādam tur augšā piemeklēt to, kas tev tiešām ir vajadzīgs! Hmmm nezinu kā būtu izkārtojies rīta cēliens, viens zvans noguruma aizmiglots palika neatbildēts...kaut kas saista gan pie pagātnes gan tagadnē, bet visvairāk manu prātu jauc nākotne...iespējas ir tik daudz, kad apjūc, goda vārds pajautā savam kreisās puses apasiņotākajam muskulim, ko viņš par to saka...es zinu, ka viss vienmēr būs OK
Griežos karstās dejās un kosmētikas otas šauju pa gaisu, zvēru, ka Harijs Poters būtu greizsirdīgs uz manām izdarībām, jo rokā turu 5 otiņas, katru savai ķermeņa izgreznošanai, bet Potera, mistera Potera kungs var vienlaikus turēt tikai vienu zizli, tākā 1/0 manā labā... Saucat to kā gribat, bet ar zizļiem vai otām esmu panākusi tīkamu efektu, lai iederētos ikvienas Rīgas sabiedriskās izklaides telpā... Prātā paturu domu, ka pāris stundas būs jānonīkst skuķu sushi vakara noskaņā... Ta mani īpaši neiepriecina, jo ēdienam ir funkcija uzturēties manā vēdera mājiņā, un ļoti šaurie bruncīši pat dzirdēt negrib par jebkāda veida diskomfortu...
Esmu nonākusi vietā, ko sauc par komunālo sieviešu mitekli, mēģinu smaidīt pēc iespējas patiesāk, lai nelauztos ārā uguns liesmas, kuras jau kopš ienākšanas brīža kairina manu kunģīti, es apsēžos ērtākajā vietā un paņemu rokās skuķu žurnālu! Nezināju, ka Cosmisko kāda vēl lasa, padomi tur līdzinās 13 gadīgas peles pirmās pāragri seksuālās pieredzes atreferācijai... Šķirstīšana jau nesāp, varu paciest! Tiek pasūtīti visādi lieliskie japāņu uzkožamie, kuru piegāde jāgaida 2h, kas man liekas, ir pieļaujams, ja mēs tos gaidītu no Lietuvas, tuvākais, bet pašā lielpilsētas sirdī..hmmm, pie šī punkta ēdienu piegādes servisiem vēl ir jāpiestrādā! Pa to gaidīšanas laiku tiek tukšots šampanietis un krāsotas acis, lūpas gan pašām gan kaķiem, lai visi priecīgi, apmierināti smaida un nejūt mazuma sajūtu šajā "tik ļoti lieliskajā" vakarā!
Kad japāņu draugi ir nogaršoti un nedaudz spēka uzņemts vakaram, kā pirmā vieta, kur noparkot savus dārgos ķermeņus tiek pasludināta mītne Tērbatas ielas galā kur nosaukumā dominē kaut kas studijas skaņās... Puisis x ar pārspīlēti augstu ego un zemu intelektuālo līmeni tur mēģina noformēt savu dzimšanas dienu, viesu sarakstā ietetuvējot mani... Nav problēmu, kamēr gaviļnieka pārējie amata brāļi tiek gaidīti atpakaļ no spraigas cīņas Liepājā, mēs tur nedaudz varētu pašiverēt... Studijiskais gars apskatīts un jubilāra piedāvājums arī neapmierina, jā, žēl, ka mēs tik prasīgas un viņš tik neizdarīgs, ahhh
Manas domas kaimiņu iestādes virzienā sāk organizēt pasākumu, mirkli vēlak jau notveram taxi un jautrā noskaņojumā tuvojamies centram... Manas līdzbraucējas mašīnā ir uzņēmušas uz krūts vairāk nekā pieklājība pieņemtu, sāk šoferīti durstīt ar savām pārpatriotiskajām skaņām un klaunu mīmikām, jūtu, ka man sirds grib ko bilst šajā sakarā un skaidrā kreivu mēlē es smuki ar šoferīti sarunāju, ka viņš mani atstās vietā, kur man būtu pēc oficiāliem datiem jābūt! Esmu kaimiņos, ietipinu ar savu melno kažociņu un spicpapēžiem bez liekas desu rindas, lai izlūkotu situāciju un īpašas garlaicības mākta dotos uz čuču muižu! Bet nē, princis, aizmirsu kādā apģērba krāsā, ir sastapts un komiski iztirzāts pagājušais brīvdienu cēliens, lai gluži, nu labi gandrīz nepazīstami cilvēki ļautos runas plūdiem un atrastu kaut vienu tēmu, kas noturētu mani pie uzmanības ilgāk par 5 minūtēm. Izrādās, tas nav grūti, telefonā gan ik pa mirklim uzplaiksī kada tīkamas personas pasta baloža nesta ziņa, bet nakts gara, varbūt vesels paziņu saiets sakoperēsies vienuviet... Stundas iet un asiņainā mērija arī netukšojas, jo mutes funkciju aizņem runāšana par visām globālajām un personīgi intīmajām lietām tīri virspusējā kontekstā, lai vārdu plūdi neciestu fiasko... Kad laika pavēlnieks manā šikajā telefonā pavēsta plkst. 6:00 aptuveni, es esmu gatava kā princese pamest kaimiņu sabiedriskās iestādes telpas un atgriezties savā rezidencē, kur milzīgais cilvēku jūklis un skaļā mūzika ir vien episks salīdzinājums atmiņas blokā! Šķīsti tieku pavadīta un pa ceļam apdāvināta ar milzīgām , sarkanām rozēm... Man ausī čukst, ka neesot noturējies.. Man arī labi, tieši jaunu vāzi iegādājos...tencinu par skaito noslēgumu un veikli , veikli tipinu augšā pa savas pils kāpnēm... Viss jau būtu ļoti daiļi un sirdi plosoši, ja miegs gribētu ar mani kontaktēties, bet , cik saprotu, viņš apvainojies, kā greizsirdīgs vīrietis , sēž virtuvē un bīda mēbeles... Labi, man ir alternatīva, skatos uz spilvenu un lieku viņam nodziedāt-aijā žužu dūdiņzaķi... skatos viņa spilvena acīs un gaidu kādu attiecīgu aktivitāti...bet viņš kā partizāns klusē, nedaudz pielietoju fizisku spēku, tad atmetot cerības uz jebkādu atbildes reakciju, pievēršos otram amata brālim..ahaaaa spilvenu solidaritāte! Atcerietiea, ja viens klusē, tad otru spilvenu arī nekad nedabūsiet piekāpties... Labi, man vēl atliek sega...izliekas beigta un slāba, neko darīt...MTV savus pakalpojumus sniedz 24h garumā, aijā žužu gan neskan, bet PITBULS ar senjoritām bum bum gan ir plānā...
Šī visa stāsta morāle slēpjas tajā, ka dažreiz der pārkāpt saviem principiem un vieglumu uzskatīt par lielāku vērtību kā saspringtu paštaisnumu, ne vienmēr ir jāmeklē, kas tev vislabāk der, dažreiz jāļauj kādam tur augšā piemeklēt to, kas tev tiešām ir vajadzīgs! Hmmm nezinu kā būtu izkārtojies rīta cēliens, viens zvans noguruma aizmiglots palika neatbildēts...kaut kas saista gan pie pagātnes gan tagadnē, bet visvairāk manu prātu jauc nākotne...iespējas ir tik daudz, kad apjūc, goda vārds pajautā savam kreisās puses apasiņotākajam muskulim, ko viņš par to saka...es zinu, ka viss vienmēr būs OK
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru