CITS STĀSTS

Sofija izlēca no tramvaja un konstatēja, ka Rīgas gaiss ir tomēr patīkamāks, viņa mēģināja tam uz sitiena rast loģisku izskadrojumu, bet labāk viņai padevās elpot tikko sajusto svaigi uzplaukušo pumpuru smaržu, kas pēc lietus ir sevišķi draudzīga pavasara mīļotājiem... Viņa nosprieda, ka arī puķu dobes var būt pilntiesīgas Rīdzinieces, mammas dārzā laukos, puķes noteikti nav tik švītīgas kā šitās, kuras prasa īpašu apbrīnu un ir sētnieces rokām rūpīgi apčubinātas... Katru dienu viņas redz mani, nav brīnums kapēc tik smalkas palikušas, Sofija koķeti nosmējās... Viņa iegāja dzīvoklī un somu nosvieda tur pat pie durvīm, lai runča kungu aizvilinātu tālāk ...viņam tīk bēgšanas taktika, ko gan nav izkopis līdz galam, jo laukos mēģinādams aizlavīties uz trešo stāvu, kamēr Sofijas tētis montierēja elektrību, viņš nepamanīts palika aiz durvīm... Sofija atjēdzās pirmā, ka runča kunga nav...šis jau pārbijies trinās pie durvīm un kautrīgi atzina savu neveksmi saimienu ķircināšanā... Bet, ko nu par to, Sofijai šobrīd liels pārmaiņu laiks, neziņa par nākotni...bieža trauksme par šodienu, bet mierina viņa sevi, kas viss jau vienmēr beidzas labi... Viņu pilnīgi neinteresē mīlestība, kas Sofijai ir biedējoš fakts tikai tad, kad kārtējo reizi kāds ieminas par viņas mīlas dzīvi... Viņu saprot tikai retais, piemēram, Ovī ir Sofijas favorītu saraktā, jo viņš viņu tādu izveidoja.... Sofijai bija lielisks fundaments skaistai dzīvei, bet lūzuma punktā sastaptie tirāni papostīja viņas filosofiju un stingro nostāju... Viņa kļuva vāja un paverdzināma...vismaz gadu Sofija bija nelietojama...vakari alkohola reibumā, jēli burziņi nezināmu cilvēku kompānijās, apgrūtināta saskarsme, draugu, nu kurus tik tiešām par draugiem varētu dēvēt - neviena. Sapazinās ar vīrieti, kuru arī akceptēja par savu... nebija jau izvēles, neviens cits viņu tādu depresīvu negribēja, vai arī viņa nezināja pati, kur iet...pazemošana, lutināšana, viltus mīlestība, mākslotas jūtas...atkal vīna vakari katru dienu un reibums līdz rītausmai... Sofijai kļuva grūti arī fiziski, viņa nesaprata, kas apkārt notiek, galvā viss bija kā apburtajā lokā...kustības kā robotam un emocijas kā ieprogrammētas...viņa saprata, ka nav labi, bet nemācēja sev palīdzēt... Vēl viņas vīrietim bija mazs bērns...viņai bija nepiepildīts sapnis par skaistu mīlestību, kuru viņa bija jau baudījusi gadu iepriekš...viņa gribēja atkal mieru un harmoniju, pašpārliecinātību un pašpietiekamību, kuri nu jau bija kādu laiku nešpetni viņai atņemti... Visi mūždien bija daudzinājuši, ka no viņas jau nu gan izaugs sabiedrības dāma...tā arī būtu bijis , bet vasaras notikumi lika visam pavērsties pret Sofijas ieplānoto princešdzīvi... Nav viņai talants būt labajai meitenei, bet perfekta viņa māk būt vienmēr, itsevišķi vidusskolas gados, kad formas uzturēšana bija primārā padarīšana un jaunu apģērbu iegāde deva patiesu labsajūtu viņas ego...Viņa vienmēr bija perfekta..bet arī tas bija panākts pusaudžu gadu pazemotības atspaidā... mūžīgā draudēšana, mūžigā nopelšana, zombēšana, ka viņa nav nekass...nekass....Tas bija smagi pretstatā tam, ka līdz astotajai klasei viņa bija lutināta ar komplimentiem, mīlēta, dievināta un tik pašpietiekama... Visu izjauca pirmā puiša vīrišķais pofigisms, kuru viņš lieliski izmantoja divu labāko draudzņu sanaidošanai, viņam arī palīdzēja draugs to visu sastellēt...aiz neko darīt, vīrieši mēdz saoragnizēt prastas un zemiskas lietas tīri variējot uz sieviešu vājuma brīdi.... Sofijai vairs īstu draugu nebija...bija laika draugi, tādi uz brīdi...bet viņa pati kļuva ar vien necilāka, līdz vienai vasaras nometnei, kas izmainīga viņas visu vidusskolas dzīvi...viņu nosauca par neglītu, draudzene pačukstēja, ka puisis, viņas Sofijas mīļotais puisis nometnē esot teicis, ka viņai maiss esot jāuzbāž galvā...Sofija nesaprata, kas notiek...vienmēr dievināta, apbrīnota....KAS? Tās tagad bija tikai ilūzijas? Tad nākamā nometne, kur čalis pasaka, ka viņa ir neglīta.... Ko, lai dara? Sofijai sākās emociju neiroze...viņa gribēja sevi atpakaļ... Nevienas attiecības viņai neizdevās, pazemojusi un nopēlumi, neko no skaistā viņa nejuta un nepazina, arī vecāki bija samērā skeptiski un negatīvi attiecībā un meitu... Sofija saņēma sevi rokās...aerobika, pieaudzēti mati, nagi .... nejūtīgums, pofigisms....atdzīvojās snaudošā princese, bet iekšēji vēl aizvien ievainojama... Nāca nākošā mīlestība, kas kā perfekti noasināts zobens deva Sofijai mīlestības triecienu un viņa bija pa galam... Viss bija skaisti, skaistākais rudens, kurš čukstēja tikai un vienīgi slavas dziesmas Sofijai...SOFIJA - PRINCESE, SOFIJA - SKAISTĀKĀ! Viņa samīlējās gan sevī, gan savā jaunajā partnerī... Bet partneris izrādījās narkomāns...kurš mēdz princesi atstāt pie kluba ieejas mašīnā, kur viņa raudāja stundām, jo iekšā viņa netika, mazgadīja tak...bet princis ārā arī nenāca... Tad sekoja slimnīca, kurā princese izgulēja smadzeņu satricinājumu un 2 lauztas ribas piedevām...princis pie viņas atnāca tikai divas reizes pirms ballītes...un kāds tur brīnums....viņi pēc slimības izšķīrās...Sofijai bija ļoti smagi...bet līdz ar sāpēm, viņa izsāpēja visu...Sofija kļuva pārpasaulīgi stipra un pašpietiekama, viņu nebiedēja nekas, tikai citi baidījās no viņas...viņa sasniedz to līmeni, kumu vienmēr alaka...viņa bija prīma, madonna, iekārotā, bet nesasniedzamā... Tam sekoja kompānija, kuru viņa ciena vēl tagad, bet ciena tādu kāda tā bija sākuma posmā, ciena tos cilvēkus līdz kaulam...jo viņi SOFIJU mīlēja tāda kāda viņa ir! Sofija lauz sirdus un dragāja pratus, bet viņas pašas sirdi iekaroja kāds, kuru pusaudža gados viņa dienīda līdz nelabumam! Tā bija strauja mīlestība, strauja kaisle, akūts narkotiku sindroms...viņi bija viens, viens vesels un nešķirams kodols...Sofija jutās stipra, viņu baroja otra neprātīgā mīlestība un viņa baroja ar to viņu... Nekas skaistāks nebija bijis...viņa to saprata... Bet Sofijai nav brīv būt mierīgai...jebkurš nemiers viņā izraisa kaisli uz dzīvi, viņa zina kā spēlēties un spēles noteikumu neievēro...viņa iet uz pilnu banku, pilnībā mainot spēles stratēģiju... Mieram cauri...pašnovērtējumam beigas... un jeb kam, kas līkās reāls turpmākai dzīvei bija beigas, jo tirāns...viņs visu izpostīja... Tagad seko tukšums, jo Sofija reti ko atceras..., bet ja atceras, tad viņai ir smagi par to stāstīt, kā jebkuram sevi zaudējušam cilvēkam...viņa atkal pazaudēja sevi....likās sev neglīta un vispār arī tirāns viņu baroja ar tādām domām...un tad tas vīrietis, ko sākumis jūs aprakstīju...Sofija nezin, viņa ienīst vai nē, bet tomēr dziļi sirdī viņa ļoti ienīst viņus...visus...

Tād nāca atkopes laiks...mēnesi uz zemenēm uzturā, bet alkohola....atgūts tika ideālais svarss...ceļojums, miljonārs pie sāniem dienvidu zemēs...lutināšana, dievināsāna...Sofija atkal bija uz viļņa, bet ne tā, kā agrāk....jā, tormēr, ne tā...

Latvijā viņa savā komunālajā dzīvoklī pārkārtojās uz citu istabu...viņējā iemitinājās meitenes, kuras īslaicīgi kļuva par viņas draudzenēm....

Sofija pārcēlās....klusais centrs, skaista vieta, ekskluzīvs rajons, viss kā viņa vēlējās, viņai šķita, ka viss tagad atkal atrisināsies...bet nu jau pāris reizes satiksts puisis, viņas sirdī atkal iešāvā ar lielo bultu.....Sofija nebija vēl pilnībā atgājusies no visām pārsetībām, tapēc loloja cerības, ka nu būs īstais...

Pārveidoja vizuālo tēlu...nu šķita, ta tiešam būs uz viļņa...bija gan...citi sāka interesantā kārtā apstiprināt kā ekskluzīvu lietiņu...bet attiecības ar izredzēto nevedās...viņš izrādījās pašlabuma meklētājs, kurš sačakarēja Sofijas romantisko pasauli līdz drumstalām...sīkumos neiedziļināsimies...bet asaras un mokas bija...kārtējais svara zaudējums...kārtējā prāta

vētra...

Un palīdzība ātrā šoreiz bija īstajā laikā, ieradās tieši pirms Sofija paspēja nomirt...atkal... viņu reanimēja...un reanimē vēl aiz vien...viņa vairs nezina sāpju, bet mīlestības ne tik, viņa zina īslaicīgu prieku...viņa jau atpazīst apbrīnu, bet vejūt vēl īsti sevi...viņs grib bīt atkal prīma...viņa būs...jo kaķenes krīt uz visām četrām un katra dzīvība, ko viņas zaudē no visām deviņām, dod lieli spēku nākošajai....viņa sāk atdzīvoties... ;)