atzīšanās...

redz kā notiek, dzīve visu sakārto "pa plauktiņiem", tā jau ir, nekas nenotiek tāpat vien, viss notiek tā, kā tu pats esi paredzējis. Arī šoreiz viss notika tieši tā, lai neizjauktu divu cilvēku kardināli atšķirīgās pasaules. Lai kā to negribētos teikt skaļi, bet ir nozīme tam, kur tu esi audzis, kas tevi ir audzinājis un kādas vērtības un paralēles ir tevī iesakņotas. Cilvēkam nav iespējams ilglaicīgi dzīvot diskomfortā ar sevi. Nevienam nekad neesmu noliegusi, ka man patīk skaistas lietas, skaista vide apkārt un arī sev tuvos es cenšos padarīt skaistākus, jo tā ir mana būtība. Man ir fantastiska ģimene un draugi, kuri ir tādi paši estēti kā es un kuri prot novērtēt lietas, kā arī savu laiku un līdzekļus ziedo savai kārei pēc skaistuma un baudas pilnveidošanai. ehh, nē, mēs neesam hedonisti, arī hipsteri nē. tikai cilvēki, kuri bauda dzīvi un lieki nedomā par to, kur varētu ietaupīt, ja tas ir tā vērts. Jo man šķiet, ka dzīve jau tam arī ir domāta. lūk, bet kad tāds cilvēks kā es reizi nonāk vidē, kas kardināli atšķiras no ierastās, sākas prātam neaptveramas revolūcijas. Nekad sevī nebiju pieredzējusi tādas dusmas un pretošanos, manī nav tādas pogas, lai laistu garām apkārt valdošās negācijas, kuras cilvēkiem patīk kultivēt, es pavisam elementāli no tā visa izvairos, jo tas nav mans. Bet, ja šādi cilvēki nokļūst vidē, kurā tu tikko esi iemests, plus apjēdzot, ka ar tādiem būs jāpavada viss atlikušais mūžs, dabiskais instinkts ir ņemt kājas pār pleciem un bēgt atpakaļ uz ierasto idilli. Atgriežoties pie iepriekšējā, es uzskatu, ka tam kā tu esi audzis, ir ļoti liela nozīme, respektīvi, cilvēks, kurš ir audzis pārticībā nekad nesapratīs tādu, kuram ir daudz, kas trūcis bērnībā un otrādi. Un tas ir diezgan loģiski, jo pirmais nekad nenokāps uz zemāku līmeni, turpretī otrajam apmierina tas, kā viss ir un nekāda potenciāla nokļūt uz augstāka pakāpiena nav, jo bērībā audzīnāts, ka bagātība ir slikti, tas ir kauns un ļaunums. Uz brīdi varbūt viņš vēlas būt augšā, bet ģimenes vērtības, noliek pie vietas. Ne ju velti attīstītajās valstīs "zilo asiņu" ģimenēs neieprecas zemākas škiras pārstāvji. Tur ir sava ideja un nepavisam ne slikta, jo tas ir attiecību ilga mūža noslēpums - līdzīga audzināšana, ieaudzinātās vērtības un uzskati, jo tikai tad cilvēki var iet ilgi vien otram blakus uz vienu mērķi. Bet, pretējā gadījumā, no mīlestības tikai nepaēdīsi, manu paziņu un draugu ģimenēs, kurās aug mazi puikas, viņiem jau no bērna kājas audzina kā attiekties pret sievieti un to, ka vīrietim ir jāpelna tik daudz, lai varētu uzturēt gan mīļoto sievieti gan bērnus, vai arī otrs variants, kad abi cilvēki ir nākuši no sociāli vienlīdzīgām ģimenēm, un esot vienādām vērtībām, viņi kopīgi veido savu dzīvi, vienlīdzīgi investējot gan līdzekļus, gan morāles vērtības un emocijas. Bet ir skumjāks variants, kopīgu valodu vai drīzak kopīgu dzīves ceļu nekad nespēs atrast atšķirīgās sociālajās vidēs auguši cilvēki. Vienam vienmēr būs par maz, jo ierastais ir atņemts un sapņi sagrauti, bet otram vienmēr liksies, ka no viņa prasa par daudz un ierastais dzīvesstils, jeb apmierināšanās ar to kā ir, ir viņa komforts. Agri vai vēlu šādās attiecībās rodās konflikti. Manā gadījumā nonākot vidē, kas krasi bija atšķirīga no ierastās un apjēdzot, ka tā dzīve, kas tagad sākas, nepavisam nav mans mērķis un veids kā es vēlos pavadīt visu atlikušo mūžu, manī notika absurdas lietas. Es darīju pret saviem vārdiem, no mierīgas kaķenes kļuvu par hiēnu un galvenais darīju to, ko nekad dzīvē nebiju darījusi, es pašai nenojaušot sāku cilvēku zāģēt. un tikai tagad es saprotu, ka tas viss bija mans iekšējais disbalanss, respektīvi disharmonija un viss mans ķermenis, prāts, dvēsele tiecās prom, tikai sirds vēlējās pieturēties. Bet nelaimīga sirds, prātu un dvēseli laimīgāku nepadarīs... Ir nedaudz žēl tā visa, bet mana sirds mīl visu skaisto un viņu sadziedēt var ātri, jo es iemīlos tāpat katru dienu... ahh, nē nepārprotiet, ne cilvēkos, bet lietās, dabā, savā dzīvē... man tā pat vienmēr viss būs labi, es zinu, kur meklēt laimi un zinu, ka viņa kā padevīgs kucēns man seko pa pēdām...hehhh... Es esmu atpakaļ savā vidē un man neviena liekas doma par to, ka - kaut kas nav tā - nenomoka manu nedaudz izbadināto dvēseli, jo viss ir atkal labi... būs labi... 

Tagad es gatavoju plānu kā nedaudz uzzbarot savu dvēseli un man jau ir ideja un nejauks niķis draugus iesaistīt šajā afērā... mīļie, draugi un ģimene, jūs man esiet vis vis dārgākie 

xo xo I.L. (nevrēju atturēties)