Egoisma laikmets

Ja es šobrīd visus nosauktu par egoistiskiem, es būtu kategoriska un neprofesionāla, tomēr, kaut kas liek man domāt, ka daļa cilvēcīguma ir mirusi ne tikai cilvēka apziņas līmenī, bet arī visā Visumā ņemot kopā. Tādas aktivitātes, kā sāpināšana un pievilšana ir kļuvušas par sava veida sacensību - kurš - kuru, savu EGO paceļot uz karaļa troņa vai vismaz paturot neskartu brīdī, kad otram esi ietriecis dunci krūtī. Pats paliki  neskarts, toties tajā brīdī zaudēji daļu savas pievienotās vērtības  - cilvēcīgumu. Pat sarunas draugu lokā vairs nespēj lepoties ar dziļu empātiju un nesavtīgu uzklausīšanu un sava personīgā laika dāvāšanu tuvākajiem. Aprēķins ir ieņēmis arī jūtīgāko dvēseles, apzinoties, ka, ja es būšu "labdara etalons", tad pretī vajadzības gadījumā varu prasīt to pašu, pieminot savus varoņdarbus un neskaitāmās stundas, kuras ziedoju. Manī nav naida pret cilvēci, tikai apjukums, pa kuru laiku, tas viss notika? Ja mēs šobrīd paceļam individualitāti kā prioritāro vērtību, tad vēlos piesaukt trīs filozofijas definīcijas, kas vēsta sekojošo, ka ,< Individualitāte ir Īstais Cilvēks> un . No tā secinu, ka mums, kā cilvēkiem būtu jāatbild par visu mūsu sabiedrību kopumā un to jādara katram individuāli, jo individualitāte, kā teikts definīcijā ir Īstais cilvēks un visiem kopā rūpējoties vienam pret otru, mums ir jāveido Jaunā cilvēce, kas nes savās rokās visu to, ko iepriekšējās paaudzes ir atzinušas par visvērtīgāko esam, jo tikai pārbaudītas vērtības kā pamata fundaments var veidot Jauno cilvēci, vai jauno pasauli, kā nu kuram labāk to tīk saukt. Bet, ko no šī, laika vērtībām, mēs nesīsim tālāk jaunajai cilvēcei? Egoismu? Vilšanos? Neuzticību? Protams, ja visas valsts mugurkauls ir sašķiebies, nevar prasīt, lai cilvēkos ticība būtu lielāka, kā cerība, ko viņi kaut kādā veidā vēl glabā kaut kur dziļi sevī. Mums nav ticības savas valsts vadītājiem un šī neticība tiek kultivēra dien dienā, pieradinot cilvēku pie šīs īpašības tik pat ļoti kā katru rītu paēst brokastis... Ir cilvēki, kas brokastis neēd, ignorējot jebkādus veslīga uztura pamatprincipus un, paliekot pie saviem, līdz ar to ir tādi, kas akli ignorē neticību, tāpēc, kā jau minēju, nav iemesla visus ierindot vienā notiesāto līnijā... Tomēr,  atgriežoties pie konteksta, es ļoti piekritīšu savas paziņas teicienam: pasaki man, no kuras valsts tu nāc un es pateikšu, kas esi Tu. Lieliski pārfrāzēts teiciens no oriģināla. Nav jau pie mums tik traki kā Antarktīdā, bet no mūsu clvēkiem fiziski nevar prasīt dienvidnieku kaislības un temperamentu, ņemot vērā saules spīdēšanas amplitūdu 12 mēnešu ciklā. Bet kā atruna un viens no galvenajiem iemesliem tas arī neder. Nevar strādāt ar visiem vienādi un balstīties uz tiem izņēmumiem, kuri nav pelēkā masa un, kuriem "bara instinkts" leksikā ir tikai kā termins. Tiek rīkotas tik daudz un dažādas sociālās kampaņas, bet neviena nekad nav bijusi par savstarpēju cilvēcīgumu, sak' paši tiks galā. Bet jāsāk jau ir ar cilvēku savstarpēju saliedēšanu, cilvēcisko vērtību kopuma reabilitēšanu. Tas faktiski atrisinātu ļoti daudzas problēmas vienuviet, pieminot, gan emocionālo vardarbību, gan vardarību skolās, vardarbību pret sievietēm. Nav jāsadala tas viss mazākās kategorijās ir jārokās pēc saknes, kura iznīdējama kā galvenā. Domāju, ka ir jāmēģina nodalīt attiecības: cilvēks - valsts, cilvēks - valdība un cilvēks - cilvēks. Ir jāsāk ar ticības atgūšanu vienam pret otru.