Par rītiem kafijas pavadījumā...

Starp mani, tevi, mums un jums ir milzīga aiza, un tur nu  nekādu tiltu būvēt nevajag... Arī šai metaforai skaidrojumu nepiedāvāšu, ja reiz nesaprati, tad arī tu esi viens no tiem, kuri manā klints pusē tā arī nekad nenonāks... Vēl aizvien "rītojos" pa gultu, vārdu "rītojos" reiz izdomāju meklējot "vakarēšanai" rīta versiju, tā kā man nekas oficiālāks no letonikas piedāvātā antonīmu un vispārējās leksikas vārdnīcas klāsta "neizlēca", tad ķēros pati savai kreativitātei pie ragiem, vai pie astes, kāda starpība. Es mierīgi, bez steigas dzeru kafiju un, aizdomājoties par tiem, kuri savu rītu konstanti aizsāk pie biroja galda, saspiežu porcelāna krūzīti ciešāk un iedzeru maktenīgāku malku, lai noskalotu bailes no rutīnas... Nu jau kādu laiku esmu atmetusi cerību ielikt sevi jabkādos rāmjos vai standartos, putni galvā man ir savairojušies pulkiem un vārdu "mākslinieciska dvēsele" es varu piespraust gan pie muguras , gan uz pieres, ar ironisku smaidu atvieglojot sev jebkādu filosofiju, kas es būšu rīt, parīt vai aizparīt. Pēdējo masku es laikam novilku šajās brīvdienās, oficiāli savā teātrī paņemot pelnītu atvaļinājumu, tīri, bez sirdsapziņas pārmetumiem noliekot savu realitātes ego uz paplātes vispārējai apskatei. Man nav, ko slēpt, pelēkās masas pārstāvji, pašu izdomātie oligarhi vai krāsaino papagaiļu šķiras ļaudis mani tā pat nekad nesapratīs un, nu jau man tas patīk, beidzot... jo man jūs, viņi/viņas arī nav vajadzīgi... Es koncentrējos un tiem, kuri ikdienā ar mani komandā spēlē, ir pienācis laiks sev nodrošināt spēles - Dzīve - patstāvīgo komandu. Tā top un spēlētāji tajā nav saistīti ar nekādām važām, brīva izvēle, kas neviļus ir sakopojusi mūs visus kopā. Esmu lepna, kā pīļu mamma par saviem mazuļiem, kad tie sāk peldēt un pēc tam lidot. Un mēs visi komandā esam kā meža pīles, uzaugam kopā, tad lidojam izlūkos un vasaras sezonā atgriežamies dzimtajā vietā, lai kopīgi atveldzētos ierastajos ūdeņos. Jo mājas ir svēts termins. Un tam nav nekāda sakara ar nespēju pamest ligzdu, mēs visi to jau sen esam izdarījuši un tomēr, atmiņas ir mūsu bagātība, it sevišķi, ja tās ir kopīgas un patiesas... Es nevaru apsolīt, ka neuzvilkšu nekad atpakaļ savas maskas, es jau rakstīju, ka esmu paņēmusi tikai atvaļinājumu, bet šobrīd es veldzījos baltā mierā, mierā ar sevi...