PAR SMALKO JŪTU ĶĪMIJU

Gribējās pāris rindiņas uzsist par smalkajām vibrācijām, ko jūtam viens otrā...Es šobrīd runāju par to, kā mēs spējam sajust cilvēkus...ir tie , kuri citus pievelk pie sevis magnētiski, bet pie citiem negribas ne tuvumā iet... Šodien žurnālā izlasīju, ka sievietes, kuras ilgu laiku nespēj nodibināt attiecības ar vīrieti, savā iekšējā pasalē ir izsludinājušas pārāk daudz noliegumus, uzkonstruējušas pārāk daudz blokus, neļaujot sev dzīvot un atgrūžot visu partnerisko un graujot savu sievišķo enerģiju... Tātad, interesanti, kādi ir tie cilvēki, kāda ir viņu iekšējā pasaule, kuri piesaista sev pūļus... Iekšēji brīvi, baiļu imūni, pašpietiekami, pozitīvi...ironiski...viņi esot paši... Bet kā, lai mēs nabaga industriālie cilvēki spējam būt paši , ja uz katra soļa min atgādinājumi, ka ne tā krāsojamies, ka ne tā ēdam, ne tā dzīvojam, ne tā ģērbjamies, ne ar to mašīnu braucam...gribot negribot mēs sākam dzīvot pēc jaunās mūsdienu bībeles pamatprincipiem - ja žurnālā rakstīts tā, tad tā ir jādara, ja vēl kads bauslis jaunais ziņo, ka moderni būt vienam, tad tā daram...akli sākam kā zombiji sekot visam, ko mums piedāvā par savu EGO un personīgo personību aizmirstot... Un sanāk , ka šie cilvēku, kuri vēl spēj saglabāt savu iekšejo gara brīvību, personisko nostāju uz lietām, un citas tās lieliskās štelles, kuras noteikti neietilpst mūsdienu neirotiskā cilvēka domu un emociju komplektā, ir retums un šie cilvēki bauda visus augļus un klusi smīn par pārējo cilvēciņu jaunās reliģijas fanātismu...