PAR MĪLESTĪBU

Viss vairs nekad...nekad negribu kādam pieķerties...vaina ir manī vai kādā citā, bet tas jau nemierina, tāds kārtējais aplauziens..sāc domāt, ka izskatā kaut kas nav tā, sāc domāt , ka esi nevajadzīgs..bet neveicas....baigā aplaušanās...sirds muskulī smeldz sāpe...vēders raujas čokurā smacēdams vēl pirms nedēļas virpuļojošos tauriņus..tagad, tur tārpi viņus žņaudz...tārpus arī vajadzētu nosmacēt, gribu tukšumu, gribu attīrīties...svaigu galvu, jā, arī smadzenes varētu pārtransplantēt, varētu citu windowsu ieinstalēt, gan jau, ka par windows ierakstīju nepareizi...kāda starpība, man sāp...brokastīs ēdu kūkas no pagājušās nakts, tā teikt pāri palikušās un vīnu arī pāri palikušo vakariņās piebeidzu...varētu arī emocijas apēst un pēc tam tualetes podā dot viņām iespēju tur palikt...bet nē, tās tikai ārdās pa iekšu vēl...tauriņus žņaudz un perina savas nelietīgās intrigas..bet man sāp...sāp...ienīstu šo graujošo sajūtu...jūties kā idiots, kaŗtējo reizi...nu bet protams, ka ne pirmo...bet kārtējo...nu kur ir taisnība, un kas ir vainīgs...ļoti iespaidīgi...bet sāp...un žņaudz un nepamet emocijas...es tevī iemīlējos dumiķīt...tu mani samīdiji..paņirgājies un esi porm..nelaime tu esi..mana nelaime zaķēn...